Labsa jēdziens internetā

Labsa latviešu valodā parasti ir daļa no vārda labsa -jūta. Protams, angļu valodā tas nozīmē pavisam kaut ko citu, kā piemēram: Linear alkylbenzene sulfonic acid jeb velns ziņu tur zin kāda skābe.
http://labsa.awardspace.info/
http://labsa.freehostia.com/
un vecais:
http://profundis.christian.com/
Kā arī: http://sites.google.com/site/labsalab/
Tās visas ir labsalv.blogspot.com draudzīgas vietnes. :)
Bet ir arī vēl
labsa.co.cc un http://labsas.tk , kas nav īsti pazīstamas labsalv.blogspot.com

Tā kā labsas mēdz būt visādas :)

Vientulība(lūsis)

Vientulība

Vientulība nav tur,
Kur esmu viena ar sevi.
Tur tikai klusums
Glaužas klāt kā viltīgs lūsis,
Paslēpis nagus mīkstajās ķepās.
Ja nekaitina, lūsis neskrāpē,
Ja nekaitina, lūsis neskrāpē.

Vientulība iznāk pa kādām durvīm,
Aiz kurām nozuda cilvēks,
Kurš mani nepamanīja.
Aiz savas ēnas toties mani pamanīja

Vientulība.

Pienāca
blakus, cieši blakus

Vientulība.



Apkārt
murd iela kā zivjupils tīkls
Okeāna bangās.
Cilvēki desmiti, simti un tūkstoši
Nāk pretī, iet garām,
Nāk pretī, iet garām.
Atskan kāds sveiciens, 
Pazib kāds smaids.

Bet no manis ne soli neatiet
Vientulība, vientulība,
Kura iznāca pa durvīm,
Aiz kurām nozuda cilvēks.

Vientulība 
Tur mani ciet ar aukstu roku, 
Skatās manī ar aukstām acīm,
Elpo man virsū aukstu dvašu,
Smej savus smieklus,
Raud aukstas asaras.

Vientulība nav tur,
Kur esmu viena ar sevi.
Tur tikai klusums
Glaužas klāt kā viltīgs lūsis,
Paslēpis nagus mīkstajās ķepās.
Ja nekaitina, lūsis neskrāpē,
Ja nekaitina, lūsis neskrāpē.

Vientulība iznāk pa kādām durvīm,
Aiz kurām nozuda cilvēks,
Kurš mani nepamanīja.
Aiz savas ēnas toties mani pamanīja

Vientulība.

Pienāca
blakus, cieši blakus
Vientulība.

Ja tu zinātu, cik vientulība auksta,
Tu atvērtu man savas durvis
Un uzvārītu man karstu aveņu tēju.

Milda Paleviča

Milda Paleviča (Paleviča-Bite) (mēdz būt arī Palēviča, Paļevič, utt) (Dzimusi 1889. gada 5./4. februārī Rozas skolā (Saldus rajons), mirusi 1972. gada 10. augustā) - latviešu filozofe. 1907. gadā apcietināta par revolucionāru darbību. No 1908. līdz 1917. gadam emigrācijā. Pēc otrā pasaules kara politisku motīvu dēļ liegta iespēja strādāt filozofijas jomā. Pētījusi estētikas un ar to saistītos filozofijas jautājumus, jo sevišķi iedziļinoties estētikas priekšmeta un estētikas kategoriju pētniecībā, tīrās mākslas un diletantisma analīzē. Rakstījusi darbus par mūzikas estētikas tēmām.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Milda_Palevi%C4%8Da

Latviešu strēlnieku dziesma

Reiz cēlās strēlnieks sarkanais
Un vācus cirta sīvs,
Mums jāpanāk, lai kļūtu gaiss
No nāves elpas brīvs

Lai druvas atkal ziedēt sāk,
Cērt, mana roka, varenāk,
Lai tie, kas cer mūs jūgā dzīt,
Ar lodi pierē krīt!

Pār drupās grautiem ciematiem
Aust asinīs ik rīts,
Lai bargi maksāt māk par tiem
Mans durklis, asi trīts.

Lai Rīga atkal dimdēt sāk,
Cērt, mana roka, varenāk,
Lai tie, kas cer mūs jūgā dzīt,
Ar lodi pierē krīt!

Mēs solām zvaigznei sarkanai
Šai kaujā slavu krāt.
Līdz asins lāsei pēdējai
Par dzimto zemi stāt.

Lai tautas jaunu dzīvi sāk,
Cērt, mana roka, varenāk,
Lai tie, kas cer mūs jūgā dzīt,
Ar lodi pierē krīt!

ROKOPERA «LĀČPLĒSIS»

ROKOPERA «LĀČPLĒSIS»

Lāčplēsis Igo
Laimdota Maija Lūsēna
Kangars Imants Vanzovičs
Lielvārdis Jānis Sproģis
Ziemeļmeita Žaneta Ondzule
Koknesis Aivars Brīze
Dīterihs Niks Matvejevs
Līkcepure Zigfrīds Muktupāvels un Viesturs Jansons
Staburadze Daiga Blaua
Teicējs Jānis Skanis
Meitenes Ramona Fogele, Dita Podskočija, Aija Siliņa, Daina Purgaile, Lolita Sauliete
Ziņotāji, jodi, velni Ainars Ašmanis, Aigars Grauba, Aigars Krēsla, Aigars Grāvers
Programmā izmantoti folkloras draugu kopas «Skandinieki» un folkloras ansambļa «Iļģi» skaņu ieraksti
Prologa un epiloga skaņu ierakstu iedziedājusi Mirdza Zīvere

Galvenais diriģents Zigmārs Liepiņš
Režisors inscenētājs Valdis Lūriņš
Galvenais scenogrāfs, grafikas autors Gunārs Zemgals
Scenogrāfs Guntars Kambars
Tērpu mākslinieks Uģis Rūķītis
Metālmākslinieks Mārtiņš Mīlbrets
Galvenais horeogrāfs Uldis Šteins
Horeogrāfs Juris Kaprālis
Kormeistars Kārlis Beinerts
Skaņu režija — Edmunds Zazerskis, Juris Morics
Gaismu mākslinieki Aivars Zeikars, Gints Guks

P i e d a 1 ā s
Tautas deju ansamblis «Vektors», Jauniešu koris «Daugaviņa», roka grupas «Opus», «Remix», «Jumprava»
Instrumentālais sastāvs:
Zigmārs Liepiņš, Uldis Marhilevičs — taustiņinstrumenti
Harijs Zariņš, Aivars Hermanis — soloģitāra
Guntis Vecgailis, Jevgenijs Ščapovs — basa ģitāra
Oļegs Upenieks, Vilnis Krieviņš — sitamie instrumenti
Skaņa — Arturs Vilcāns, Guntis Veisbergs, Andris Grīnbergs, Raimonds Skuruls, Edmunds Zazerskis
Gaismas — Andris Gauja, Jānis Kurzemnieks, Māris Martinsons, Andris Senkāns, Ainis Rimšelis
Skatuves mašīnisti — Harijs Grots, Juris Rivkulis
Tērpu pārzine — Inga Krūkle
Uzvedumu daļas vadītājs Dainis Skrastiņš
Administratore — Rita Ašmane
«Remix» direktors Ēriks Naļivaiko
Rokoperas direktors Guntars Mašiņš


I DAĻA

Lāčplēsis ar savu bērnības draugu Kangaru atvadās no Lielvārda un Lielvārdes un dodas uz Burtniekiem. Tai pat laikā ierodas Dīterihs ar saviem kareivjiem. Lāčplēsis un Kangars ceļā uz Burtniekiem pārnakšņoAizkraukles pilī, Lāčplēsis nonāk savu apjūsmotāju, bet Kangars Līkcepures un velnu gūstā. Lāčplēsis tiek iemests atvarā. Viņu izglābj Staburadze. Iepazīšanās ar Koknesi. Varoņi nonāk Burtnieku pilī. Lāčplēsis un Laimdota iemīl viens otru. Arī Kangars grib Laimdotu. Lāčplēsis uzceļ nogrimušo Burtnieka pili. Kangars nolaupa Laimdotu.

Balss a capella Gauži raud saulīte
Ābeļu dārzā.
Ābelei nokrita Zeltābolītis.
Neraudi, saulīte,
Dievs dara citu.
No vara, no zelta
No sudrabiņa.

* * *
Koris Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst.
Tas ir Laiks.
Tā nav asins, kas dzīslās tev tek.
Tas ir Laiks.
Tas nav vilnis, kas apskalo mūs.
Tas ir Laiks.
Tas nav atvars, kas gredzenu griež.
Tas ir Laiks.
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst.
Tas ir Laiks.

Teicējs Sensenos laikos, Baltijas zemē,
Kur teka Daugava līčotiem krastiem,
Kur miežu līdumi liesmoti dega,
Dzīvoja laimīga latviešu tauta.
Daugavas malā, Ķeguma malā.
Kur Rumbas upīte, Daugavā krītot,
Caur klintīm, izgrauza dziļajas gravas,
Stāvēja slaveno Lielvārdu pile.

* * *
Lielvārdis Nav tevim darba vairs Lielvārdes pusē.
Zemi šo tīrijis esi no ļauna,
Iegūdams pelnīti varoņa slavu.
Tālāk tev ejams uz Burtnieku pili.
Likteņa rakstus tev jāmācās lasīt.
Mūžības likumus jāmācās saprast,
Apbruņot garu un dvēseli briedēt.
Jo krustcelēs mazs bērniņš rotaļājas.
Zem ratu riteņiem, zem pakaviem,
Zem dzelžu pēdām.
Mazs bērniņš krustcelēs
Kā laiks tam smiltis
Tek caur pirkstiem.
Tā mūsu dzīvība.
Tā mūsu brīvība.
Uz krustcelēm mazs bērniņš.
Sirds man droša, jo Kangars — tavs draugs,
Tā kā līdz šim, būs vienmēr tev blakus.

* * *
Lāčplēsis Kangar, mans draugs,
Es dzirdu, es dzirdu.
Es savu tēvzemi dzirdu.

Šķindina smilga sudraba ziedus.
Nopūšas zvaigzne, dziestot no rīta.
Migla smeldz maigi,
Sačukstas puķes,
Upe elpo, silta un mikla.
Iedziedas vēji.
Ieskanas meži.
Atbalso saule bezgala skaņā.
Varenu spēku ieplūstam jūtu.
Es savu tēvzemi dzirdu.
Es savu tēvzemi tagadnē dzirdu. -

* * *
Teicējs Tajā pat laikā, vētrainā naktī.
Iedzina vēji Daugavas grīvā
Svešzemju kuģi. Tas nogrima sadragāts.
Izglāba svešniekus mūsējie ļaudis.
Daudzus no savējiem atstājot dzelmē.
Izglāba svešniekus latviešu ļaudis,
Nejaušot tobrīd, ka glābj sevim kungus.
Svešnieku vadonis Dīterihs bija.
Godāja sevi par priesteri dižu.
Ticību nesot viņš vienīgo, īsteno,
Dzīvi jaunu šai tautai un laimīgu.

* * *
Krustnešu koris Mēs šo zemi kā tabaku iešņauksim.
Mēs to ar siksnu kā vēderu jozīsim.
Mēs šo zemi kā kumeļu grožosim.
Mēs tai īsteno ticību iedosim.
Mēs šo zemi un pasauli valdīsim.
Ja viņi pretosies, mēs viņus izkausim.
Mēs šo zemi ka sprunguli lauzīsim.
Tautu kā suni saitē sev turēsim.

Dīterihs Neba nu mūžīgi spēku mēs lietosim.
Vadoņus pakļausim. Varoņus izkausim.
Nebūs tiem varoņu — viņi būs bars.
Baru mēs aplokā — ganāmā pulkā.
Zobens tad vajadzīgs nebūs, tik vica.
Sāksim ar vadoņiem. Atrodiet. Izpētiet.
Stāvokli apziniet. Strādājiet. Ziņojiet.

* * *
1. Ziņotājs Kaupo — liels virsaitis.
Drosmīgs, bet dēkainis.
Ietekme — milzīga.
Pieeja — zināma.

2. Ziņotājs Burtnieks. Jau vecis.
Bet sarežģīts gadījums.
Jāpēta papildus.
Tur ir kāds noslēpums.

3. Ziņotājs Kangars — jauns varonis.
Spēcīgs, bet godkāris.
Padomā ir pret viņu
Jau līdzeklis.

4. Ziņotājs Bēdīga vēsts.
Viņiem ir Lāčplēsis.
Neredzu spraugu,
Kur nazi bāzt, atvāžot.

Dīterihs Lāčplēsis. Lāčplēsis.
Tas man vairs nepatīk.
Kas tad šis ir?
Ko tad šis paveicis?

4. Ziņotājs Zemi no plēsoņām tīrijis.
Velnus un mošķus padzinis.
Trejgalvu pūķi nokāvis...
Dīterihs Pietiek.

4. Ziņotājs Bet tas vēl nav viss.

Dīterihs Pietiek, es saku.
Gan jau i viņam būs vārīga vieta,
Ziņas par Lāčplēsi ievāciet.
Strādājiet. Strādājiet.

* * *
1. Ziņotājs Zina vien zeme,
Bet slēpj viņa būtību.
Zina vien debess,
bet slēpj viņa sūtību.

2. Ziņotājs Šobrīd viņš ceļā.
Mums laimējies.
Nav vēl Burtniekos
Mācījies.

Dīterihs Nokaut šo gribu!
Paņēmiens pārbaudīts —
Ielīp cukurā muša
Un sīc.

Visi Ielīp cukurā muša
Un sīc.

Dīterihs Vēl kas ir zināms?

3. Ziņotājs Visi te zina,
Bet slēpj viņa sūtību.
Visi te zina,
Bet neatklāj būtību.

4. Ziņotājs Grūtības lielas —
Draugam vien atveras.
Pretnieks pret viņu
Kā akmeni atsitas.

Dīterihs Draugam vien atveras?
Lieliski. Lieliski.
Ha! Ha! Ha! Ha!
Meklējiet draugu.

Visi Meklējiet draugu.

* * *
Lāčplēsis Vai šovakar nokļūsim?

Kangars Šovakar nē.
Pa nakti būs jāpaliek Aizkrauklē.

Lāčplēsis Ieteica tēvs bez naktsmājām jāt.

Kangars Zirgus tak vajag pūtināt.

Lāčplēsis Kraukļu ligzda Aizkraukle gatavā.

Kangars Tas tikai veču padomā.

* * *
1. Meitene Meitas, nāk divi puisīši.
Kangars ar Lielvārdes Lāčplēsi.

2. Meitene Augumā, tiesa, nekādi knauķi,
Toties citādi — galīgi lauķi.

3. Meitene Nav nemaz modīgi.

4. Meitene Briesmīgi godīgi.

5. Meitene Krādziņi balti, ko neteiksi.
Zobeni viņiem ir vareni.

1. Meitene Vai jūs zināt par Lāčplēsi?
Lielam varonim paredzēts būt.

2. Meitene To arī jūt.

3. Meitene Ko tur jūt!
Te tādu varoņu daudz.
Kas zina, kā katru sauc.

4. Meitene Tūliņ kā muša tu kritīsi,
Peldēsi spožuma biķerī.

5. Meitene Slavas spilvenos mīkstajos dusēsi.
Būs tev ērti un labi. Tu klusēsi.
Tas tev nav uzvarēt raganas šļauganas,
Jodeļus sīkus un vilkačus klibus.
Būsi tu mūsu ballīšu varonis.
Kautiņu veicējs, krodziņu zibens.

Visas Kautiņu veicējs, krodziņu zibens.
* * *

Meiteņu koris Nemiedz acis, no spožuma, varoni.
Spožums varonim pieklājas, pierodi.
Nemulsti, nemulsti, mīļais, no greznuma,
Greznums varonim piedienas, pierodi.
Nevērsies projām, bet uzklausi, uzklausi,
Dzirdi, kā slavu mēs dziedam tev, varoni.

Visi Vareni, vareni, varoni, varoni,
Ordeni, ordeni, saņem nu ordeni.
Vareni, varoni, vareni, varoni.

Meiteņu koris Ordeņi apģērbi, zirgi un vairogi,
Zelta trauki — varoni, pierodi.
Zīdā un zeltā būt varonim pieklājas.
Spīdēt un mirdzēt, un spožumā staroties.
Dzer no kausa vīnu vissaldāko.
Varonim tiesības ņemt pašu labāko.

Lāčplēsis Miesu galdi...
Jutekļu trauki...
Saldām sajūtām pildīts kauss...

Meiteņu koris Bāžam to bluķī,
Atvarā metam!
* * *

1. Velns Apņemies pilnīgi Pērkonu aizliegt.

Kangars Nē.

2. Velns Apņemies svešu ticību ieviest.

Kangars Nē.

3. Velns Apņemies tautas nodevējs palikt.

Kangars Nē.

1. Velns Palīdzēt tautas varoņus samaitāt.

Kangars Nē.

2. Velns Kaut un dedzināt tos, kas ir pretī.

Kangars Nē.

3. Velns Beidzot še pilnīgi verdzību ievest.

Kangars Nē.

Visi trīs velni Apņemies tautas nodevējs palikt.
Apņemies tautas varoņus samaitāt.

Kangars Nē.
* * *

Līkcepure Izbeidziet, muļļas, salašņas sīkie.
Nagus maukt mākat un okšķerēt tikai.
Nav vairs tie laiki,
Pazūdiet visi.
Atvaino, Kangar, tas pārpratums tikai.
Zemi tie amatā, izkalpot vēlas.
Aizmirsti, Kangar, ko viņi tev teica.
Neprasām tādas lietas no tevis.
Parunāt gribu ar tevi no sirds.
Paklausies, Kangar, kā gan tas nākas —
Vienmēr ir Lāčplēsis labāks par tevi,
Vienmēr tu vājāks, vienmēr tu dumjāks,
Vienmēr mīl Lāčplēsi vairāk par tevi.
Vienmēr viņš visas uzvaras paņem,
Kaut gan ir tavi nopelni lielāki.
Smīn viņš par tevi, nicina tevi,
Dzirdējis esmu — par kājslauķi dēvē.
Kangar, tu, pats esi gudrs un drosmīgs.
Kangar, tu pats esi varonis tautai.
Kā gan tu paciet šo pamesla lomu.

Kangars Lāčplēsis dzīvību izglāba man.
Mežā, mums staigājot, uzbruka lācis.
Metās man virsū ar atvērtu rīkli.
Lāčplēsis lāci kā kazlēnu kādu
Pārplēsa pušu. Viņš izglāba mani.
Raudāja pats, jo žēl tam bij lāča.

Līkcepure Nepiešķir lietai šai nozīmi tādu.
Glābās viņš pats, ne tevi viņš glāba.
Lāci tu pats būtu pārplēsis viegli.
Tā viņš tev mūžudien pamanās priekšā.
Simtkārt tu vērtāks par Lāčplēsi esi.
Kangar, tu pats esi varonis tautai.
Kangar, tu gudrs, padomā, Kangar.
Kādēļ tev jānonīkst Lāčplēša ēnā?
Padomā, Kangar, nesteidzies atbildēt.
* * *

Teicējs Sēdēja, vērpdama miglu,
Staburadze naktī uz klints.
Jau spole pietinās pilna,
Un gaiļu laiks nebija tālu,
Kad redzēja raganas divas
Atvarā nometam bluķi.
Gribēja Staburadze zināt,
Kādēļ gan viņas tā dara.
Ielaidās atvarā iekšā
Un ievilka bluķi pie sevis.
Bet kā nu brīnījās redzot
Tur skaistu jaunekli guļam.
Izvilka jaunekli ārā
Un vēlējās jaunekli izglābt.
* * *

Staburadzes meitiņas Auksta šalts tev no Daugavas sejā.
Tev vēl tālu, Lāčplēsi, ejams.
Caur trejām nāvēm —
Uz dzīvību.
Caur nebrīvēm trejām —
Uz brīvību.

Lāčplēsis Miesu galdi...
Jutekļu trauki...
Saldām sajūtām pildīts kauss...

Staburadzes meitiņas Tā tava pirmā nāve.

Lāčplēsis Vai esmu miris?

Staburadzes meitiņas Kamēr atceries,
Tikmēr tu dzīvs.
* * *

Staburadze Dzīvs tu esi, ja atmiņa dzīva.
Asa un dzeloša tevī kā dadzis.
Atceries pilis, kas grimušas.
Atceries raudošo Staburadzi.

Atceries ezerus lidojošus.
Atceries sirdis, kas pilnas kā vadzis.
Dzīvs tu esi, ja atmiņa dzīva.
Atceries raudošo Staburadzi.
Ņem šo spoguli virmojošo.
Tajā viss, kas nedrīkst vēl sadzīt.
Skaties spogulī, skaties sev acīs.
Atceries raudošo Staburadzi.
* * *

Staburadzes meitiņas Atceries, Lāčplēsi, kas tu esi.
Lielvārdes lielo vārdu tu nes.
Ilgi tu esi pa pilienam vākts.
Tu neesi vienīgi pats.

Jaunekļu koris Tu esi izdvests ar mūsu dvašām.
Tu esi atsaukts ar mūsu mutēm.
Visas mūsu mātes ir tevi auklējušas.
No mūsu augumiem tu esi tēsts.
No mūsu dvēselēm tu esi riests.
Visas mūsu mātes ir tevi auklējušas.

Staburadzes meitiņas Atceries, Lāčplēsi, kas tu esi.
Lielvārdes lielo vārdu tu nes.
Ilgi tu esi pa pilienam vākts.
Tu neesi vienīgi pats.

Visi Visas mūsu mātes ir tevi auklējušas.
* * *

Koknesis Ozols mans tēvs.
Liepa man māte.
Pīlādža dvēsele man.
Kadiķa sīkstumā,
Ievas maigumā
Lai mūsu dzimtene skan.
Par baļķi es nogulšos,
Par spāri es izsliešos,
Par slieksni es palikšos.
Pīlādža dvēsele man.
Bērza baltumā,
Oša lepnumā
Lai mūsu dzimtene skan.
Cel dzimteni mums.
Es tev nesīšu kokus.
Lai mums ir viena sirds.
Lai mums ir tūkstoš roku.

Koris Cel dzimteni mums.
Mēs tev nesīsim kokus.
Lai mums ir viena sirds.
Lai mums ir tūkstoš roku.
* * *

Lāčplēsis Lūk, krēsla maigi nošalc man gar seju.
Vai nebiji tā tu?
Lūk, tumša nakte zaļiem smiekliem smēja.
Vai nebiji tā tu?
Lūk, sudrabasras mēnesnīca lēja.
Vai nebiji tā tu?
Lūk, zvaigznīte man logā iespīdēja.
Vai nebiji tā tu?

Laimdota Lūk, maigi pērkons tālē nodunēja.
Vai nebiji tas tu?
Lūk, nodrebēja dvēsele no vēja.
Vai nebiji tas tu?
Lūk, cerība man krūtis uzziedēja.
Vai nebiji tas tu?
Lūk, zvaigznīte man logā iespīdēja.
Vai nebiji tas tu?
* * *

Neredzamas balsis Dievs nu beidzot cilvēku radīja —
Vienu aci un ausi, divām rokām
Un kājām, teikdams:
Tev būs redzēt tik labu,
Dzirdēt tik labu
Un staigāt tikai pa labajiem ceļiem.
Būsi līdzīgs tu dieviem,
Cēlies iz mūžīga dievības gara.
Bet atnāca velns, un cilvēkam guļot,
Taisīja otru aci un ausi, sacīdams:
Ļaunu tev redzēt, ļaunu tev dzirdēt,
Un staigāt tikai pa ļaunajiem ceļiem.
Nokaudams, maitādams visu,
Uz zemes radīsi niknāko pekli.
* * *

Laimdota Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Pavēnī neatstāj.
Dod maniem mīļajiem spēku
Atņem vājumu.

Dod maniem mīļajiem
Mīlošas acis,
Dod viņiem dvēseles tīras.
Ieliec, saulīt, gaismu sievās,
Ieliec karstumu vīros.
Dod maniem mīļajiem
Lepnumu.
Dod viņiem drošu smaidu.
Dod viņiem, saulīt, naidu,
Dod arī naidu.
Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Neatstāj visus mūs.
Dod mums ticību, dod mums cerību,
Mīla mums pašiem būs.
* * *

Lāčplēsis Laimdota, mīļā,
Caur tevi vēl dziļāk
Es savu tēvzemi dzirdu.
Asara noskan pār bārenes vaigu.
Saktas uz krūtīm sasaucas šķindot.
Pērkons Daugavā
Saskalda tiltu.
Šņāc melna čūska, lādēdama.

Dobji dun āmurs
Uz Likteņa laktas,
Tērauda dvēseli izkaldams.
Pildās man krūtis ar varenu spēku.
Es savu tēvzemi dzirdu.
Es savu tēvzemi pagātnē dzirdu.
* * *

Lāčplēsis Grimusī pils, tev jāceļas augšā.
Tautai staigāt pa istabām tavām.
Tautai kāpt tavos augstajos torņos.
Grimusī pils, tev jāceļas augšā.
Celsies ar tevi tēvzeme visa.
* * *

Jodi, velni, Dīteriha karotāji — Kas grimis, tas nogrimis.
— Kas zudis, tas pazudis.
— Nav tautai tavai nekādas pagātnes.
— Blēņu dziesmas un blēņu stāstiņi.
— Nav tavai tautai nekādas nākotnes.
* * *

Teicējs Tas, kurš uzcēlis grimušo pili,
Atdodams tautas dvēselei mājas,
Pelnījis bija dvēseli pašu —
Laimdotu skaisto un viņas sirdi.
Derības slēdza un posās nu kāzām.
Vienojās divas slavenas ciltis,
Kam apsargāt, apgaismot latviešu tautu.

Koris Apsargāt, apgaismot latviešu tautu.
* * *

Kangars Laimdota, esi ar mani.
Es redzu, kā nāve
Melniem krustadūrieniem šuj.
Kad viņas sega
Būs lielāka par šo zemi,
Nāve to ietīs un aiznesīs tumsā.
Pretoties velti. Esi ar mani —
Stiprākā aizvējā, varenā paēnā
Mēs glābsimies abi.

Laimdota Kur Lāčplēsis? Kur Lāčplēsis?

Kangars Tu būsi. Tev jābūt manai.
Tavas lūpas man sola saldmi.
Tavā klēpī es aprakšu savas alkas.

Laimdota Kur Lāčplēsis? Kur Lāčplēsis?

Kangars Viņš kritīs, bet es būšu dzīvs.
Netikle, nāc. Es ņemšu tevi ar varu.
Tu esi zeme, un es tevi aršu.
Tu esi zeme, un es tevi sēšu.
Tu esi zeme, un es novākšu tavus augļus.

Laimdota Kur Lāčplēsis? Kur ir Lāčplēsis?

Kangars Un tu mīlēsi mani.
Un tu skūpstīsi mani.
Un tavā klēpī es aprakšu savas alkas.

Laimdota Kur Lāčplēsis? Kur ir Lāčplēsis?

Kangars Un es dalīšos tevī ar katru, kas nāks.


II DAĻA

Lāčplēsis Rīgā. Viņš dodas pie Ziemeļmeitas. Ziemeļmeita atmodina viņa vēlēšanos atgriezties, taču jodi to negrib ļaut. Cīņa ar jodiem. Lāčplēsis modina akmenī pārvērstos ļaudis. Lāčplēsis atgriežas dzimtenē. Līkcepure meklē nodevēju. Lāčplēša un Laimdotas satikšanās un kāzas. Lāčplēsis ar virsaišiem uzsāk izšķirošo karu ar iebrucējiem. Kangars nodod Lāčplēsi. Cīņa ar Tumšo Bruņinieku.

Kangars Saņemies, Lāčplēsi, saņemies divkārt.
Aizkavēt nespēju, aizbrauca abi —
Mīlnieki kvēlie.
Laimdota tava un Koknesis tavs.
Sen jau tie mīlējās, krāpdami tevi.
Nespēju pateikt tev, draugam, to nespēju,
Tā tevi muļķoja Koknesis labiņais.
Tā tevi pievīla Laimdota mīļotā.

Lāčplēsis Laimdota mīļotā...

Kangars Savu ticību citur nu vērs.
Savu cerību apkārt griez.
Savu mīlu kā lupatu izskalo.
Viņa nav tevis cienīga.

Lūk, man kabatās sēklas.
Nezinu, kas tās iebēris.
0, neziņa... Necere...
Noliegums... Nicīgums...
Dubļu pikas... Tas noderēs.
Nezālēs viņa ieaugs.
Nāks laiks,
Kad visi no Laimdotas kaunēsies,
Kas viņu mīlēs, to nicinās,
Kas viņu aizliegs, to slavinās.
0, neziņa... Necere...
Noliegums... Nicīgums...
* * *

Koris Rīga, cik tu izlējusi
Mūsu brāļu asinis.
Rīga, cik tu izspiedusi
Vaimanas un asaras.
Rīga, cik tu apēdusi
Mūsu maizes tīrajas.
Rīga, cik tu izdzērusi
Mūsu miežu miestiņa.
Rīga, cik tu paņēmusi
Mūsu brāļiem dzīvības.
Rīga, saki, ko vēl vairāk
Varētu tev kāroties?
* * *

Dīterihs Vēl jums acis nava sausas.
Vēl jums daudz par Rīgu raudāt.
Vēl jums asiņu ir diezgan,
Vēl tās daudz par Rīgu liesiet.
Kad jūs Rīgu nobarosiet,
Tad jūs Rīga pašus aprīs.
Jūsu stundu pēdīgaju
Dziedās Rīgas zelta gaiļi.
Un kad jūs te Rīgā būsiet
Sīka sauja svešinieku,
Tad būs tas, ko mūsu Rīga
Varētu vēl kāroties.
* * *

Lāčplēsis Lūk, kur vējš manu kuģi ir atdzinis,
Ziemeļa meita, pie tevis.
Dod man sevi, lepnā un skaistā,
Tā kā tev es atdodu sevi.
Rīta zvaigzne uz pieres tev spīdēs,
Acis tev staro kā kāvi.
Es tev savu dzīvību atdodu.
Es tev atdodu savu nāvi.
Bruņas, ko kalējs kalis,
lai pušu sprāgst,
Sirds lai man krīt tavā klēpī.
Ziemeļa meita, sapni glābjošais,
Slēp mani sevī, slēp.
* * *

Ziemeļmeita Nevis vējš tavu kuģi šurp atdzinis,
Bet gan sirdssāpes saltas.
Bruņas no spīta un lepnuma tev
Nevis kalēja kaltas. Kur lai lieku tevi tik vīlušos.
Kur lai lieku tevi tik mīlošu.
Esmu vienīgi blāzmojums stīgojošs,
Ziemeļu sapnis, uz ūdeņa līgojošs.

Lāčplēsis Ziemeļa meita, sapni glābjošais,
Slēp mani sevī, slēp.

Ziemeļmeita Tā tava otrā nāve.

Lāčplēsis Vai esmu miris?

Ziemeļmeita Tu esi miris, Ja netici vairs.
Tavas kājas ir Latvijas ozoli.
Tavi pleci ir Latvijas kalni.
Un par visu, ko zaudēji, desmitkārt
Sudrabā samaksās Latvijas salnas.
Tavās dzīslās Daugava tek.
Tava Laimdota — liktens un balva.
Viņas klēpī tev galva jāliek.
Latvijas klēpī tev jānoliek galva.

Esmu vienīgi blāzmojums stīgojošs,
Ziemeļu sapnis, uz ūdeņa līgojošs.
Kur lai lieku tevi, tik vīlušos,
Kur lai lieku tevi, tik mīlošu...
* * *

Lāčplēsis Es eju. Es ticu. Es atceros.
Es būšu atkal, Laimdota, tavs.

Trejgalvu jods Kur tu iesi.
Kas tev ļaus.

Lāčplēsis Kur tāds ļaunums.
Kas to devis?

Trejgalvu jods Pats no sevis.
Pats no sevis.

Lāčplēsis Neceri uz žēlastību.
Es pie savas tautas gribu.

Trejgalvu jods Vienu nocērt, divas paliek.

Trejgalvu jods Divas nocērt, vēl man paliek.

Lāčplēsis Kur tāds spīvums.
Kur to rāvi?

Sešgalvu jods To man deva pati nāve.

Lāčplēsis Kur tāds riebums? Kur to ķēri?

Sešgalvu jods Salā, sāpēs, badā, mērī.

Lāčplēsis Kur tāds nekrietns tu tapi?

Sešgalvu jods Pateikšu, kad būsi kapā.

Lāčplēsis Neceri uz žēlastību,
Es pie savas tautas gribu.

Sešgalvu jods Vienu nocērt, piecas paliek.

Sešgalvu jods Divas nocērt, četras paliek.

Lāčplēsis Skaitīt māki.
Cik vēl paliek?

Sešgalvu jods Trejas nocērt, trejas paliek.

Sešgalvu jods Četras nocērt, divas paliek.
Piecas nocērt, vēl man paliek.

Deviņgalvu jods Cērt, cik gribi.
Ļaunums paliek.

Lāčplēsis Kur tāds ienaids.
Kur tas ceļas?

Deviņgalvu jods Tas no laika dzīlēm veļas.

Lāčplēsis Kur tāds nelietīgums rodas?

Deviņgalvu jods un jodu koris Priekā nokaut.
Priekā nodot.
Priekā samīt.
Priekā plosīt.
Priekā pakļaut.
Priekā nosist.

Lāčplēsis Neceri uz žēlastību,
Es pie savas tautas gribu.

Deviņgalvu jods Vienu nocērt, daudz vēl paliek.

Deviņgalvu jods Divas nocērt, daudz vēl paliek.

Deviņgalvu jods Cērt, cik gribi, ļaunums paliek.
* * *

Deviņgalvu jods Atstāj manu galvu dumo.
Es tev teikšu noslēpumu.
Re, kur akmeņi visapkārt.
Tie nav akmeņi, bet ļaudis.
Tie ar varu šurpu vesti.
Apburti uz mūža guļu.
Tu tos visus atburt vari,
Ja tev došu burvju spieķi.

Tā jau arī tava tauta.
Tā jau arī tava tauta.

Deviņgalvu jods Cērt, cik gribi, ļaunums paliek.
* * *

Lāčplēsis Celies, sastingusī alka.
Mosties, cerība no miega.
Putiet, neticības pelni.
Tīries, atmiņa no sārņiem.
Raisies, apziņa no varas.
Aunies, doma, baltas kājas.
Atver, mīla, savas acis.
Celieties, svešumā stingušie ļaudis.
Lobieties ārā no akmeņu čaulām.
Topiet par miesu, siltu un dzīvu.
Pielīpi atpakaļ, atgrieztais riecien.

Koris Atgriešanās! Atgriešanās!
* * *

1. Ziņotājs Lāčplēsis atgriezies.

2. Ziņotājs Laimdotu atradis.

3. Ziņotājs Ļaužu pulkus uz cīņu sacēlis.

4. Ziņotājs Labākos jodus nokāvis.

Dīterihs Nolādēts!
Tauta jau aplokā gāja kā avis.
Vārtiņi vien vēl nebija aizvērti.
Lielākās pilis jau bija ieņemtas.
Desmitā tiesa jau tika saņemta.
Dziesmas un vietējā valoda izskausta.
Nolādēts!
Kamēr būs Lāčplēsis latviešu tautai,
Sprūdīs šī zeme kā kumoss mums kaklā.
Palīdzēt var mums vienīgi Kangars.
Meklējiet Kangaru!

Ziņotāji Kur lai to meklējam?

Dīterihs Meklējiet Kangaru latviešu tautā.
* * *

Līkcepure Palīdzi Lāčplēsim kaitēt,
Mēs dosim tev visu —
Slavu, mantu, sargātu dzīvi,
Laimdotu skaisto, no rūpestiem brīvi,
Cieņu, ko rādīs tev gribot vai negribot,
Valdnieku vēlību,
Vietnieku apbrīnu,
Vēl, vēl un vēl —
Pavisam trīsdesmit lietas.
* * *

Koknesis Es savu zemi nepārdodu.
Kad taure asinslietū sauks.
Savam zobenam pieskaiti manu,
Jo es esmu tavs, Lāčplēsi, draugs.
Es savu zemi nepārdodu.
Kad dzīve zelta ratos brauks.
Savai laimei pieskaiti manu,
Jo es esmu tavs, Lāčplēsi, draugs.
Es savu zemi nepārdodu.
Kad melni kraukļi nāvi krauks.
Savai dzīvībai pieskaiti manu,
Jo es esmu tavs, Lāčplēsi, draugs.
* * *

Lāčplēsis Tu, Laimdota, raudi? Ak, nevajag tā.

Laimdota Es piesmietā, netīrā Laimdota.

Lāčplēsis Ak, nevajag tā.
Tu mana vienīgā, mīļotā.

Laimdota Es piesmietā, netīrā Laimdota.

Lāčplēsis Manā elpā tu šķīstīsies.
Manās asarās mazgāsies.
Manās rokās tu atgūsies.
Manā mīlā tu atdzimsi.

Laimdota Tu, Lāčplēsi, raudi?
Ak, nevajag vis.

Lāčplēsis Bez tevis es biju pazudis.

Laimdota Manās sāpēs tu rūdīsies.
Manās asarās šķīstīsies.
Manās ilgās tu remdēsies.
Manā mīlā tu atdzimsi.

Lāčplēsis Tu, Laimdota, raudi?
Ak, nevajag tā...

Laimdota Es tava vienīgā, mīļotā.
Tu, Lāčplēsi, raudi?
Ak, nevajag vis.

Lāčplēsis Es esmu no jauna piedzimis.
* * *

Koris Pieliecos, nodzēros
Straujupītes maliņā.
Pieskrien zaļa līdaciņa,
Norauj manu vainadziņu.
Aiznes manu vainadziņu,
Burbulīšus mētādama.
Ņem, bāliņ, oša laivu,
Brauc pēc mana vainadziņa.
— Oša laiva smaga laiva,
Tā nogrima dibenā. —
Ņem, bāliņ, liepas laivu,
Brauc pēc mana vainadziņa.
— Liepas laiva viegla laiva,
Vējš izpūta maliņā. —
— Ņem, brālīti, ziedu laivu...

Jaunekļu koris Dej eglīte, lec eglīte
Mūs' bāliņa precībās.
Mēs brāļami veco tiesu
Šovakari piedziedam.
Nu ardievu, vecā tiesa,
Nu ar godu, jaunā tiesa.

Meiteņu koris Dej eglīte, lec eglīte
Mūs' māsiņas precībās.
Mūs' māsai veco tiesu
Šovakari piedziedam.
Nu ardievu, vecā tiesa,
Nu ar godu jaunā tiesa.



* * *

Teicējs Beidzot Laimdota un Lāčplēs's
Savas kāzas svinēja.
Tomēr vecais Lielvārds beidza
Kāzu dzīres agrāki
Nekā citkārt ierasts bija,
Miers kad zemē valdīja.
Jaunais pāris nedabūja
Ilgi kopā priecāties.
Vīriem vajadzēja posties
Tēvu zemi aizstāvēt.
* * *

Lielvārdis Latvju zeme vaļā stāv.
Tā kā dzīsla, pušu rauta.
Iztek asins, iztek spēks.
Latvju zeme vaļā stāv.
Vēji staigā iekšā, ārā.
Izplēš sēklu, izrauj saknes.
Latvju zeme vaļā stāv.
Krustaceļiem pienaglota.
Krustavējiem caurvējota.
Latvju zeme vaļā stāv.

Koris Uz krustceļiem mazs bērniņš.
Tā mūsu brīvība.
Tā mūsu dzīvība.
Uz krustceļiem mazs bērniņš.

Lielvārdis Latvju zeme vaļā stāv.
* * *

Lāčplēsis Virsaiši viedie,
Es dzirdu, es dzirdu.
Es savu tēvzemi dzirdu.

Gavilē mīla, pretspēkā augot.
Skaņa top dziesma, spītībā dzimstot.
Čukst mana zeme
Vērmeļu muti —
Tik cik tu stiprs, tik stipra es būšu.
Ganiņš uz akmens.
Cīrulis debesīs.
Mūžīgas cerības sudraba balss.
Pušu plīst krūtis no varena spēka.
Es savu tēvzemi dzirdu.
Es savu tēvzemi nākotnē dzirdu.
* * *

Kangars Ausīs ir viņa spēks.

Dīterihs Ko? Ko?

Ziņotāji Ko? Ko?

Kangars Ausīs ir viņa spēks, es saku.
Viņš savu tēvzemi dzird, es saku.
Jūt katru kustību,
Ik elpas vilcienu.
Mums vajag panākt
Lāčplēša kurlumu.

Dīterihs Kurlumu?

Ziņotāji Kurlumu?

Kangars Kurlumu. Kurlumu.
Tad, kad viņš tēvzemi nedzirdēs,
Savalgot varēs
Gan rokas, gan garu.
Kurls pret tēvzemi,
Nejūtīgs, nezinošs.
Nemīlošs, neticošs —
Uzvarams Lāčplēsis būs, es jums saku.
Ak, dievs, ko es saku.
Ak, dievs, ko es saku!

Dīterihs Lieliski, Kangar. Tas labi, tas labi,
Ka palīdzi Pērkonu pilnīgi aizliegt,
Ka apņemies mūsu ticību ieviest,
Ka palīdzi tautas varoņus samaitāt
Kaut un dedzināt tos, kas ir pretī,
Ka esi ar mieru nodevējs palikt.

Kangars Nē, nē, nē, nē,
Es Latviju mīlu!

Dīterihs Ha, ha, ha, ha,
Ko es teicu — meklējiet draugu!

Ziņotāji Ha, ha, ha, ha!
* * *

Teicējs Lāčplēsis ar saviem pulkiem
Tikmēr zemi tīrīja.
Bruņiniekus, viņu kalpus
Tie iz pilīm padzina,
Kamēr viņi itin visi
Rīgas mūros paglābās.
Drīz pēc vācu lūguma
Viņus pilī pieņēma,
Jo nu gribēja tie laipni
Uzsākt miera sarunas.
Saņēma tos it kā viesus,
Visa goda cienīgus.
Abu pušu karavīriem
Sarīkoja sacīkstes,
Kur tie cīņās draudzīgās
Saviem spēkiem mērojās.
* * *

Dīterihs Lai nāk Lāčplēsis!

Ziņotāji Lai nāk Lāčplēsis!

Lāčplēša ļaudis Nav viņam šeitan
Pretnieka cienīga.

Dīterihs Šis viņu pievārēs.

Ziņotāji Lai tik nāk.
Lāčplēsis nobijies!
Slinkumā palaidies!
Nobijies! Nobijies!
* * *

Lāčplēsis Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs tuvums ir melna migla,
Kurā es sabrienu savu dvēseli.
Tava elpa ir melni vēji,
Kas manām cerībām vainagus norauj.
Tavām kājām ir tūkstoš pēdu,
Kas manas Jāņzāles sabradā.
Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs klātums ir melna straume,
Kas izskalo manus pamatus.
Tava būtne dveš melnu svelmi,
Kas manu atmiņu vītina,
Un visus tu dari līdzīgus sev —
Bez acu, bez ausu, bez valodas.
* * *

Lāčplēsis Lūzt Austraskoks,
Un ceļš jau skujām svaidīts.
Sedz acis, Laimdota.
Bet krustcelēs mazs bērniņš rotaļājas —
Zem ratu riteņiem, zem pakaviem,
Zem dzelžu pēdām.
Mazs bērniņš krustcelēs —
Kā Laiks tam smiltis
Tek caur pirkstiem.
Tā mūsu dzīvība.
Tā mūsu brīvība.
Sauc mani skaļāk, bērniņ, sauc!
Es dzirdu vēl.
Man vēl ir valoda un vārds.
Sauc mani, bērniņ!
Sauciet mani skaļāk!

Koris Lāčplēsi! Lāčplēsi!

Lāčplēsis Es dzirdu vēl,
Bet sauciet mani skaļāk!

Koris Lāčplēsi! Lāčplēsi!
* * *

Teicējs Laik' no laika laivnieki
Braukdami pa Daugavu,
Pusnaktī redz divus vīrus
Stāvā krastā cīkstoties.
Tas ir Lāčplēs's, kas še cīkstās
Vēl ar svešo naidnieku.

Un ar reizi nāks tas brīdis,
Kad viņš savu pretnieku
Vienu pašu lejā grūdīs,
Noslīcinās atvarā —
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada!
* * *

Balss a capella Gauži raud saulīte
Ābeļu dārzā,
Ābelei nokrita
Zeltābolītis.
Neraudi, saulīte,
Dievs dara citu.
No vara, no zelta,
No sudrabiņa.
* * *

Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes sēdes Divpadsmitā sesija Otrā sēde 1989.gada 28.jūlijā

V.Samsons. Es tikai gribu teikt, ka tas ((Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti. [1989.gada 28.jūlijā, Rīgā])) tiešām ir ļoti koncentrēts, man liekas, juridiski ārkārtīgi izkoptā formā, kaut gan mani pilnībā neapmierina, par ko es te teikšu tālāk. Tas atšķiras no deputātu komisijas iesniegtā varianta, kas varbūt nav tā nostrādāts. Tādēļ es pakavēšos pie universitātes izstrādātā un iesniegtā varianta un šai sakarībā izteikšu savus apsvērumus par iespējamo Deklarācijas projektu. Klasisks piemērs mums vēl joprojām ir Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācija, kuru proklamēja tieši pirms 200.gadiem Lielajā franču revolūcijā Satversmes sapulce. Deklarācija nosaka pamatprincipus: tautas suverenitāti un cilvēka dabīgās neatņemamās tiesības. Tātad apmēram to pašu, par ko mēs šodien runājam. No šī laika populārs kļuva sauklis: Brīvība, Brālība, Vienlīdzība. Tātad visas šīs vispārcilvēciskās vērtības pārņēma progresīvā sabiedrība. Tika deklarēta privātīpašuma neaizskaramība un brīvība kā jaunas iekārtas pamatprincips. Tas ārkārtīgi svarīgi. Un diemžēl universitātes juristi to aizmirsuši. Var būt, ka viņu iesniegtais projekts derētu arī pirms 200 gadiem un šodien katrai progresīvai iekārtai. Taču te ir liels trūkums: mūsu sabiedrības pamatprincips nekādā veidā nav deklarēts. Lielās franču revolūcijas deklarācijā privātīpašuma neaizskaramība bija noteikta kā jaunas iekārtas, respektīvi, kapitālisma, pamatprincips. Vai mēs šajā juridiskajā un arī politiskajā dokumentā varam iztikt bez šī mūsu sabiedrības pamatprincipa fiksēšanas? Jo šī deklarācija tomēr noteiks mūsu tautas tālākās likteņgaitas. Proti, vai mūsu Padomju Latvijas suverenitātes Deklarācija, pēc kuras mūs vērtēs nākamās paaudzes un brīnīsies par politisko bērnišķību, nepienāktos fiksēt sociālā taisnīguma principu, par kuru jau 100 gadus, vēl kopš Raiņa un Stučkas jaunības gadiem, ir cīnījusies progresīvā latviešu sabiedrība, sludinot sociālisma ideālu. Saprotot to kā vispārcilvēcisko vērtību un uzskatot, ka šī principa realizēšana var latviešu tautu novest pie nacionālās patstāvības un sociālā taisnīguma. Tā tas bija.

Ne velti mēs, atskatoties vēsturē, runājam par latviešu sociāldemokrātijas lielo lomu cīņā par latviešu nacionālo un sociālo atbrīvošanu pēdējos 100 gados. Tā var teikt: gandrīz 100 gadi sanāk kopā. Referents biedrs Skudra ieminējās tikai par ļeņinisko sociālistisko suverenitātes koncepciju, kurai, es saprotu, viņš šodien ir uzticīgs. Bet diemžēl universitātes juristi ir pat aizmirsuši vārdiņu “sociālisms”, pazaudējuši to. Vai tā ir nejaušība?

Staļiniskais sociālisms bija tiešām kazarmu sociālisms un nosodāms. To mēs esam simtreiz teikuši, un es te šodien to gribu vēlreiz uzsvērt un pasvītrot.Taču sociālisma ideāls, uz kuru vēl šodien cer miljards cilvēku pasaulē un uzskata to kā vienu no augstākām vispārcilvēciskām vērtībām, nav zaudējis savu pievilcību un nozīmi. Ar ko tad latvieši var lepoties? Jā, viņi ir bijuši tie neprātīgie, kas radīja pirmo sociālistisko valsti pasaulē. Ne es to saku, to teikuši nav arī mūsu bēdīgi slavenie vēsturnieki, jo Ļeņina darbos tādus secinājumus neatrodam. Bet to parādīja un pierādīja Amerikas Savienoto Valstu profesors Andrejs Ezergailis, kurš nesen bija Latvijā un uzstājās dažādās auditorijās. Un vēl pirms desmit gadiem viņš rakstīja par Iskolata republiku 1917.gada Latvijā, kas tapusi vēl pirms oktobra, saskatot tajā Latvijas valstiskuma iezīmes. Starp citu, arī cits Amerikas Savienoto Valstu vēsturnieks, īsts amerikānis Stenlijs Peidžs atzīst, ka tīri parlamentāriskas demokrātijas, brīvu vispārēju vēlēšanu ceļā 1917.gada rudenī Latvijas iedzīvotāji izvēlējās boļševismu. Tā viņš arī rakstīja savā grāmatā, liekot nodaļai virsrakstu “Latvia chooses bolshevism”, bet mēs kaunamies no saviem tēviem un vectēviem. It kā viņi būtu nogrēkojušies, zvērot sociālistiskam ideālam. Tāpēc laikam arī universitātes juristi nav pieminējuši tādu “sīkumu”, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika likumīgi izveidojās un pastāvēja 1919.gadā, kad padomju kongresā 13.janvārī darba tautas izvēlētie pārstāvji deva uzticības mandātu Stučkas valdībai. Kā 1917., tā 1919.gadā, gribam to vai negribam atzīt - vācu militārisms bija tas, kas sagrāva kā vienu, tā otru sociālistiskā valstiskuma aizsākumu Latvijā. Kaut gan atbalstīja citu valstiskumu. Te nerunāšu par kļūdām, ko pieļāva latviešu lielinieki 1919.gadā. Tādas kļūdas bija, un šīs kļūdas izmantoja Pagaidu valdība, lai noturētos vēsturiskā bezdibeņa malā un panāktu tautas vairākuma atbalstu. Viņi to panāca, tad padomes tika padzītas.

Latvieši ir izmēģinājuši parlamenta republiku, bet, kad tā iegāja strupceļā, ko atzina toreiz valdošā šķira, latviešu ekstrēmās aprindas izdarīja apvērsumu 1934.gada 15.maijā. Tad latvieši iepazinās arī ar autoritāro režīmu. Un nezinu, vai mēs šodien varam teikt, ka šim režīmam būtu bijušas perspektīvas mūsu tautas dzīvē. Staļiniskajai agresijai, protams, bija izšķirošā nozīme 1940.gada notikumos Latvijā. To tagad fiksē visi vēsturnieki, bet es piezīmēšu, ka, lūk, izšķiroša nozīme bija arī vācu ķeizara armijai 1918.gadā un fon der Golca armijai 1919.gadā, kas sagrāva padomes un sociālistiskā valstiskuma aizsākumus Latvijā. Es un mana sirmā veterānu paaudze ir piedzīvojusi un savām acīm redzējusi gan parlamentāro republiku, gan autoritāro režīmu, gan staļiniskā kulta despotiju. Un ja mēs šodien atzīstam un sakam, ka mēs esam vīlušies, kas tad mums atliek? Vai griezties atpakaļ, lai atkārtotu šo noieto riņķi, lai mēģinātu vēlreiz un atkal viltos? Jaunā paaudze, protams, visu to nezina un tādēļ tagad jūsmo par aizgājušo. Bet uzprasiet tiem, kam ir sirmas galvas, ko tie saka. Nē, mēs ceram uz atjaunoto, pārkārtoto suverēno Latvijas sociālistisko republiku, kura mums jāuzceļ, un likumdošanas kārtībā Augstākajai Padomei tas jāveicina. Vispār es neredzu citu principu kā sociālisms, lai reāli panāktu tautai, ikvienam cilvēkam sociālo taisnīgumu reālajā dzīvē. tādēļ šajā vēsturiskajā brīdī un šajā vēsturiskajā parlamenta zālē, kas ir daudz ko dzirdējusi un redzējusi, es griežos pie tiem, ja te ir tādi, kas vēl tic sociālisma idejai (bet mītiņos, kā zinām, to mēs nedzirdam, šāda ticība nav saklausāma), pie tiem, kas tic sociālistiskam valstiskumam, tā nākotnei, kas tic nākotnes valstij, par ko sapņoja lielais Rainis, aicinu šajā Deklarācijas projektā, tātad universitātes variantā, ko atbalsta arī Tautas fronte, iestarpināt divas rindkopas. Atļausiet nolasīt. Tātad Deklarācijas preambulā pēc otrā apakšpunkta ieslēgt jaunu rindkopu, kas skanētu: “...pamatojoties uz to, ...ka latviešu sabiedrības progresīvie spēki aizvadītajā gadsimtā, cīnoties par sociālo taisnīgumu un nacionālo neatkarību, veidojuši Latvijas sociālistisko valstiskumu 1917. un 1919.gadā” un tālāk par 18.novembri. Un otru papildinājumu: Deklarācijas noslēgumā pievienot šādu rindkopu (es neticu, ka man tā ir iznākusi oriģināla, tur jūs saskatīsiet varbūt zināmu stereotipu, tā būtu apspriežama un koriģējama): “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputāti, apzinoties savu atbildību vēstures un tautas nākotnes priekšā, svinīgi paziņo savu apņēmību atdot savu enerģiju, zināšanas suverēnas sociālistiskas Latvijas Padomju Republikas nostiprināšanai un pilnveidošanai.” (Aplausi.)

Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

Divpadsmitā sesija
Otrā sēde

1989.gada 28.jūlijā

V.Samsons. Es tikai gribu teikt, ka tas tiešām ir ļoti koncentrēts, man liekas, juridiski ārkārtīgi izkoptā formā, kaut gan mani pilnībā neapmierina, par ko es te teikšu tālāk. Tas atšķiras no deputātu komisijas iesniegtā varianta, kas varbūt nav tā nostrādāts. Tādēļ es pakavēšos pie universitātes izstrādātā un iesniegtā varianta un šai sakarībā izteikšu savus apsvērumus par iespējamo Deklarācijas projektu. Klasisks piemērs mums vēl joprojām ir Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācija, kuru proklamēja tieši pirms 200.gadiem Lielajā franču revolūcijā Satversmes sapulce. Deklarācija nosaka pamatprincipus: tautas suverenitāti un cilvēka dabīgās neatņemamās tiesības. Tātad apmēram to pašu, par ko mēs šodien runājam. No šī laika populārs kļuva sauklis: Brīvība, Brālība, Vienlīdzība. Tātad visas šīs vispārcilvēciskās vērtības pārņēma progresīvā sabiedrība. Tika deklarēta privātīpašuma neaizskaramība un brīvība kā jaunas iekārtas pamatprincips. Tas ārkārtīgi svarīgi. Un diemžēl universitātes juristi to aizmirsuši. Var būt, ka viņu iesniegtais projekts derētu arī pirms 200 gadiem un šodien katrai progresīvai iekārtai. Taču te ir liels trūkums: mūsu sabiedrības pamatprincips nekādā veidā nav deklarēts. Lielās franču revolūcijas deklarācijā privātīpašuma neaizskaramība bija noteikta kā jaunas iekārtas, respektīvi, kapitālisma, pamatprincips. Vai mēs šajā juridiskajā un arī politiskajā dokumentā varam iztikt bez šī mūsu sabiedrības pamatprincipa fiksēšanas? Jo šī deklarācija tomēr noteiks mūsu tautas tālākās likteņgaitas. Proti, vai mūsu Padomju Latvijas suverenitātes Deklarācija, pēc kuras mūs vērtēs nākamās paaudzes un brīnīsies par politisko bērnišķību, nepienāktos fiksēt sociālā taisnīguma principu, par kuru jau 100 gadus, vēl kopš Raiņa un Stučkas jaunības gadiem, ir cīnījusies progresīvā latviešu sabiedrība, sludinot sociālisma ideālu. Saprotot to kā vispārcilvēcisko vērtību un uzskatot, ka šī principa realizēšana var latviešu tautu novest pie nacionālās patstāvības un sociālā taisnīguma. Tā tas bija.

Ne velti mēs, atskatoties vēsturē, runājam par latviešu sociāldemokrātijas lielo lomu cīņā par latviešu nacionālo un sociālo atbrīvošanu pēdējos 100 gados. Tā var teikt: gandrīz 100 gadi sanāk kopā. Referents biedrs Skudra ieminējās tikai par ļeņinisko sociālistisko suverenitātes koncepciju, kurai, es saprotu, viņš šodien ir uzticīgs. Bet diemžēl universitātes juristi ir pat aizmirsuši vārdiņu “sociālisms”, pazaudējuši to. Vai tā ir nejaušība?

Staļiniskais sociālisms bija tiešām kazarmu sociālisms un nosodāms. To mēs esam simtreiz teikuši, un es te šodien to gribu vēlreiz uzsvērt un pasvītrot.Taču sociālisma ideāls, uz kuru vēl šodien cer miljards cilvēku pasaulē un uzskata to kā vienu no augstākām vispārcilvēciskām vērtībām, nav zaudējis savu pievilcību un nozīmi. Ar ko tad latvieši var lepoties? Jā, viņi ir bijuši tie neprātīgie, kas radīja pirmo sociālistisko valsti pasaulē. Ne es to saku, to teikuši nav arī mūsu bēdīgi slavenie vēsturnieki, jo Ļeņina darbos tādus secinājumus neatrodam. Bet to parādīja un pierādīja Amerikas Savienoto Valstu profesors Andrejs Ezergailis, kurš nesen bija Latvijā un uzstājās dažādās auditorijās. Un vēl pirms desmit gadiem viņš rakstīja par Iskolata republiku 1917.gada Latvijā, kas tapusi vēl pirms oktobra, saskatot tajā Latvijas valstiskuma iezīmes. Starp citu, arī cits Amerikas Savienoto Valstu vēsturnieks, īsts amerikānis Stenlijs Peidžs atzīst, ka tīri parlamentāriskas demokrātijas, brīvu vispārēju vēlēšanu ceļā 1917.gada rudenī Latvijas iedzīvotāji izvēlējās boļševismu. Tā viņš arī rakstīja savā grāmatā, liekot nodaļai virsrakstu “Latvia chooses bolshevism”, bet mēs kaunamies no saviem tēviem un vectēviem. It kā viņi būtu nogrēkojušies, zvērot sociālistiskam ideālam. Tāpēc laikam arī universitātes juristi nav pieminējuši tādu “sīkumu”, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika likumīgi izveidojās un pastāvēja 1919.gadā, kad padomju kongresā 13.janvārī darba tautas izvēlētie pārstāvji deva uzticības mandātu Stučkas valdībai. Kā 1917., tā 1919.gadā, gribam to vai negribam atzīt - vācu militārisms bija tas, kas sagrāva kā vienu, tā otru sociālistiskā valstiskuma aizsākumu Latvijā. Kaut gan atbalstīja citu valstiskumu. Te nerunāšu par kļūdām, ko pieļāva latviešu lielinieki 1919.gadā. Tādas kļūdas bija, un šīs kļūdas izmantoja Pagaidu valdība, lai noturētos vēsturiskā bezdibeņa malā un panāktu tautas vairākuma atbalstu. Viņi to panāca, tad padomes tika padzītas.

Latvieši ir izmēģinājuši parlamenta republiku, bet, kad tā iegāja strupceļā, ko atzina toreiz valdošā šķira, latviešu ekstrēmās aprindas izdarīja apvērsumu 1934.gada 15.maijā. Tad latvieši iepazinās arī ar autoritāro režīmu. Un nezinu, vai mēs šodien varam teikt, ka šim režīmam būtu bijušas perspektīvas mūsu tautas dzīvē. Staļiniskajai agresijai, protams, bija izšķirošā nozīme 1940.gada notikumos Latvijā. To tagad fiksē visi vēsturnieki, bet es piezīmēšu, ka, lūk, izšķiroša nozīme bija arī vācu ķeizara armijai 1918.gadā un fon der Golca armijai 1919.gadā, kas sagrāva padomes un sociālistiskā valstiskuma aizsākumus Latvijā. Es un mana sirmā veterānu paaudze ir piedzīvojusi un savām acīm redzējusi gan parlamentāro republiku, gan autoritāro režīmu, gan staļiniskā kulta despotiju. Un ja mēs šodien atzīstam un sakam, ka mēs esam vīlušies, kas tad mums atliek? Vai griezties atpakaļ, lai atkārtotu šo noieto riņķi, lai mēģinātu vēlreiz un atkal viltos? Jaunā paaudze, protams, visu to nezina un tādēļ tagad jūsmo par aizgājušo. Bet uzprasiet tiem, kam ir sirmas galvas, ko tie saka. Nē, mēs ceram uz atjaunoto, pārkārtoto suverēno Latvijas sociālistisko republiku, kura mums jāuzceļ, un likumdošanas kārtībā Augstākajai Padomei tas jāveicina. Vispār es neredzu citu principu kā sociālisms, lai reāli panāktu tautai, ikvienam cilvēkam sociālo taisnīgumu reālajā dzīvē. tādēļ šajā vēsturiskajā brīdī un šajā vēsturiskajā parlamenta zālē, kas ir daudz ko dzirdējusi un redzējusi, es griežos pie tiem, ja te ir tādi, kas vēl tic sociālisma idejai (bet mītiņos, kā zinām, to mēs nedzirdam, šāda ticība nav saklausāma), pie tiem, kas tic sociālistiskam valstiskumam, tā nākotnei, kas tic nākotnes valstij, par ko sapņoja lielais Rainis, aicinu šajā Deklarācijas projektā, tātad universitātes variantā, ko atbalsta arī Tautas fronte, iestarpināt divas rindkopas. Atļausiet nolasīt. Tātad Deklarācijas preambulā pēc otrā apakšpunkta ieslēgt jaunu rindkopu, kas skanētu: “...pamatojoties uz to, ...ka latviešu sabiedrības progresīvie spēki aizvadītajā gadsimtā, cīnoties par sociālo taisnīgumu un nacionālo neatkarību, veidojuši Latvijas sociālistisko valstiskumu 1917. un 1919.gadā” un tālāk par 18.novembri. Un otru papildinājumu: Deklarācijas noslēgumā pievienot šādu rindkopu (es neticu, ka man tā ir iznākusi oriģināla, tur jūs saskatīsiet varbūt zināmu stereotipu, tā būtu apspriežama un koriģējama): “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputāti, apzinoties savu atbildību vēstures un tautas nākotnes priekšā, svinīgi paziņo savu apņēmību atdot savu enerģiju, zināšanas suverēnas sociālistiskas Latvijas Padomju Republikas nostiprināšanai un pilnveidošanai.” (Aplausi.)

Tā ir pēdējā kauja ...

INTERNACIONĀLE

Uz cīņu mosties darba ļaudis,
Tu visu zemju vergu bars!
Zem bada lāsta vienmēr snaudis
Pēc ciņas slāpst mums brīvais gars.
Mēs varmācības troni grausim,
Grūs netaisnība, trūkums skarbs.
Mēs jaunu pasauli sev celsim,
Kur valdīs taisnība un darbs.

Tā ir pēdējā kauja,
Kas ar uzvaru nāk.
Ar Internacionāli
Nu katrs atdzimt sāk!
Tā ir pēdējā kauja,
Kas ar uzvaru nāk.
Ar Internacionālī
Nu katrs atdzimt sāk!

Ne cars, ne vadoņi, ne dievi
Mums jaunu gaismu nenesis.
Tik pašu rokas, pašu spēki
Lems laimi, važas saraustīs.
Un, lai mēs savu laimi spētu
Ar stipru roku iekarot,
Nost visas važas - kalsim šķēpus,
Vēl dzelzij karstai kvēlojot.

Tā ir pēdējā kauja,
Kas ar uzvaru nāk.
Ar Internacionāli
Nu katrs atdzimt sāk!
Tā ir pēdējā kauja,
Kas ar uzvaru nāk.
Ar Internacionāli
Nu katrs atdzimt sāk!

Tik mēs, kas darba jūgā svīstam
Mēs – visu zemju strādnieki,
Mums pieder pasaule, mēs lemsim,
Nost izsūcējus, liekēžus!
Un, ja par asinssuņu bariem
Grūs nikni dusmu pērkoni,
Par mums ar saviem purpurstariem
Lej saule dzīvības uguni.

Tā ir pēdējā kauja,
Kas ar uzvaru nāk.
Ar Internacionāli
Nu katrs atdzimt sāk!
Tā ir pēdējā kauja,
Kas ar uzvaru nāk.
Ar Internacionāli
Nu katrs atdzimt sāk!

AR KAUJAS SAUCIENIEM UZ LŪPĀM

AR KAUJAS SAUCIENIEM UZ LŪPĀM

Ar kaujas saucieniem uz lūpām,
Ar karstām sirdīm kritāt jūs,
Bet jūsu nāve, svēta, brīva,
Kā talismans mums dārga būs.

Un asinis, kas nevainīgas,
Uz balta sniega kvēloja,
Tās neizkvelos gadu gadiem,
Tās kvēlos mūsu karogā.

Miers jums, un jūsu lūpas mēmas,
Bet viņu mēmums skaļi sauks.
Un cīņai tūkstoš ļaunu pulku
No kalpinātas tautas augs.

Bet tev, tu varmāka uz troņa,
Priekš tevis mums jau zobens trīts.
Priekš taviem slepkavām un bendēm
Aust atmaksas un soda rīts.

Kas dzīvs, tas ies uz asins kauju,
Un pilis kritīs, troņi grūs.
Jums, kritušiem, lai mūžam slava!
Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs!

Jānis Akuraters
(1905)

Lielisks dzejolis, mani uzmundrina ...

Izraēla izmanto spragstvielu mašīnas

Ir ziņas, ka pret palestīniešu cīnītājiem, kas mitinās Libāņā ir vērsts Izraēlas uzbrukums ar sprāgstvielu automašīnu nogalinot Džihadu Džibrilu (Jihad Jibril, Ahemdam Džībrilam (PFLP-GC chief Ahmed Jibril).