Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes sēdes Divpadsmitā sesija Otrā sēde 1989.gada 28.jūlijā

V.Samsons. Es tikai gribu teikt, ka tas ((Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti. [1989.gada 28.jūlijā, Rīgā])) tiešām ir ļoti koncentrēts, man liekas, juridiski ārkārtīgi izkoptā formā, kaut gan mani pilnībā neapmierina, par ko es te teikšu tālāk. Tas atšķiras no deputātu komisijas iesniegtā varianta, kas varbūt nav tā nostrādāts. Tādēļ es pakavēšos pie universitātes izstrādātā un iesniegtā varianta un šai sakarībā izteikšu savus apsvērumus par iespējamo Deklarācijas projektu. Klasisks piemērs mums vēl joprojām ir Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācija, kuru proklamēja tieši pirms 200.gadiem Lielajā franču revolūcijā Satversmes sapulce. Deklarācija nosaka pamatprincipus: tautas suverenitāti un cilvēka dabīgās neatņemamās tiesības. Tātad apmēram to pašu, par ko mēs šodien runājam. No šī laika populārs kļuva sauklis: Brīvība, Brālība, Vienlīdzība. Tātad visas šīs vispārcilvēciskās vērtības pārņēma progresīvā sabiedrība. Tika deklarēta privātīpašuma neaizskaramība un brīvība kā jaunas iekārtas pamatprincips. Tas ārkārtīgi svarīgi. Un diemžēl universitātes juristi to aizmirsuši. Var būt, ka viņu iesniegtais projekts derētu arī pirms 200 gadiem un šodien katrai progresīvai iekārtai. Taču te ir liels trūkums: mūsu sabiedrības pamatprincips nekādā veidā nav deklarēts. Lielās franču revolūcijas deklarācijā privātīpašuma neaizskaramība bija noteikta kā jaunas iekārtas, respektīvi, kapitālisma, pamatprincips. Vai mēs šajā juridiskajā un arī politiskajā dokumentā varam iztikt bez šī mūsu sabiedrības pamatprincipa fiksēšanas? Jo šī deklarācija tomēr noteiks mūsu tautas tālākās likteņgaitas. Proti, vai mūsu Padomju Latvijas suverenitātes Deklarācija, pēc kuras mūs vērtēs nākamās paaudzes un brīnīsies par politisko bērnišķību, nepienāktos fiksēt sociālā taisnīguma principu, par kuru jau 100 gadus, vēl kopš Raiņa un Stučkas jaunības gadiem, ir cīnījusies progresīvā latviešu sabiedrība, sludinot sociālisma ideālu. Saprotot to kā vispārcilvēcisko vērtību un uzskatot, ka šī principa realizēšana var latviešu tautu novest pie nacionālās patstāvības un sociālā taisnīguma. Tā tas bija.

Ne velti mēs, atskatoties vēsturē, runājam par latviešu sociāldemokrātijas lielo lomu cīņā par latviešu nacionālo un sociālo atbrīvošanu pēdējos 100 gados. Tā var teikt: gandrīz 100 gadi sanāk kopā. Referents biedrs Skudra ieminējās tikai par ļeņinisko sociālistisko suverenitātes koncepciju, kurai, es saprotu, viņš šodien ir uzticīgs. Bet diemžēl universitātes juristi ir pat aizmirsuši vārdiņu “sociālisms”, pazaudējuši to. Vai tā ir nejaušība?

Staļiniskais sociālisms bija tiešām kazarmu sociālisms un nosodāms. To mēs esam simtreiz teikuši, un es te šodien to gribu vēlreiz uzsvērt un pasvītrot.Taču sociālisma ideāls, uz kuru vēl šodien cer miljards cilvēku pasaulē un uzskata to kā vienu no augstākām vispārcilvēciskām vērtībām, nav zaudējis savu pievilcību un nozīmi. Ar ko tad latvieši var lepoties? Jā, viņi ir bijuši tie neprātīgie, kas radīja pirmo sociālistisko valsti pasaulē. Ne es to saku, to teikuši nav arī mūsu bēdīgi slavenie vēsturnieki, jo Ļeņina darbos tādus secinājumus neatrodam. Bet to parādīja un pierādīja Amerikas Savienoto Valstu profesors Andrejs Ezergailis, kurš nesen bija Latvijā un uzstājās dažādās auditorijās. Un vēl pirms desmit gadiem viņš rakstīja par Iskolata republiku 1917.gada Latvijā, kas tapusi vēl pirms oktobra, saskatot tajā Latvijas valstiskuma iezīmes. Starp citu, arī cits Amerikas Savienoto Valstu vēsturnieks, īsts amerikānis Stenlijs Peidžs atzīst, ka tīri parlamentāriskas demokrātijas, brīvu vispārēju vēlēšanu ceļā 1917.gada rudenī Latvijas iedzīvotāji izvēlējās boļševismu. Tā viņš arī rakstīja savā grāmatā, liekot nodaļai virsrakstu “Latvia chooses bolshevism”, bet mēs kaunamies no saviem tēviem un vectēviem. It kā viņi būtu nogrēkojušies, zvērot sociālistiskam ideālam. Tāpēc laikam arī universitātes juristi nav pieminējuši tādu “sīkumu”, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika likumīgi izveidojās un pastāvēja 1919.gadā, kad padomju kongresā 13.janvārī darba tautas izvēlētie pārstāvji deva uzticības mandātu Stučkas valdībai. Kā 1917., tā 1919.gadā, gribam to vai negribam atzīt - vācu militārisms bija tas, kas sagrāva kā vienu, tā otru sociālistiskā valstiskuma aizsākumu Latvijā. Kaut gan atbalstīja citu valstiskumu. Te nerunāšu par kļūdām, ko pieļāva latviešu lielinieki 1919.gadā. Tādas kļūdas bija, un šīs kļūdas izmantoja Pagaidu valdība, lai noturētos vēsturiskā bezdibeņa malā un panāktu tautas vairākuma atbalstu. Viņi to panāca, tad padomes tika padzītas.

Latvieši ir izmēģinājuši parlamenta republiku, bet, kad tā iegāja strupceļā, ko atzina toreiz valdošā šķira, latviešu ekstrēmās aprindas izdarīja apvērsumu 1934.gada 15.maijā. Tad latvieši iepazinās arī ar autoritāro režīmu. Un nezinu, vai mēs šodien varam teikt, ka šim režīmam būtu bijušas perspektīvas mūsu tautas dzīvē. Staļiniskajai agresijai, protams, bija izšķirošā nozīme 1940.gada notikumos Latvijā. To tagad fiksē visi vēsturnieki, bet es piezīmēšu, ka, lūk, izšķiroša nozīme bija arī vācu ķeizara armijai 1918.gadā un fon der Golca armijai 1919.gadā, kas sagrāva padomes un sociālistiskā valstiskuma aizsākumus Latvijā. Es un mana sirmā veterānu paaudze ir piedzīvojusi un savām acīm redzējusi gan parlamentāro republiku, gan autoritāro režīmu, gan staļiniskā kulta despotiju. Un ja mēs šodien atzīstam un sakam, ka mēs esam vīlušies, kas tad mums atliek? Vai griezties atpakaļ, lai atkārtotu šo noieto riņķi, lai mēģinātu vēlreiz un atkal viltos? Jaunā paaudze, protams, visu to nezina un tādēļ tagad jūsmo par aizgājušo. Bet uzprasiet tiem, kam ir sirmas galvas, ko tie saka. Nē, mēs ceram uz atjaunoto, pārkārtoto suverēno Latvijas sociālistisko republiku, kura mums jāuzceļ, un likumdošanas kārtībā Augstākajai Padomei tas jāveicina. Vispār es neredzu citu principu kā sociālisms, lai reāli panāktu tautai, ikvienam cilvēkam sociālo taisnīgumu reālajā dzīvē. tādēļ šajā vēsturiskajā brīdī un šajā vēsturiskajā parlamenta zālē, kas ir daudz ko dzirdējusi un redzējusi, es griežos pie tiem, ja te ir tādi, kas vēl tic sociālisma idejai (bet mītiņos, kā zinām, to mēs nedzirdam, šāda ticība nav saklausāma), pie tiem, kas tic sociālistiskam valstiskumam, tā nākotnei, kas tic nākotnes valstij, par ko sapņoja lielais Rainis, aicinu šajā Deklarācijas projektā, tātad universitātes variantā, ko atbalsta arī Tautas fronte, iestarpināt divas rindkopas. Atļausiet nolasīt. Tātad Deklarācijas preambulā pēc otrā apakšpunkta ieslēgt jaunu rindkopu, kas skanētu: “...pamatojoties uz to, ...ka latviešu sabiedrības progresīvie spēki aizvadītajā gadsimtā, cīnoties par sociālo taisnīgumu un nacionālo neatkarību, veidojuši Latvijas sociālistisko valstiskumu 1917. un 1919.gadā” un tālāk par 18.novembri. Un otru papildinājumu: Deklarācijas noslēgumā pievienot šādu rindkopu (es neticu, ka man tā ir iznākusi oriģināla, tur jūs saskatīsiet varbūt zināmu stereotipu, tā būtu apspriežama un koriģējama): “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputāti, apzinoties savu atbildību vēstures un tautas nākotnes priekšā, svinīgi paziņo savu apņēmību atdot savu enerģiju, zināšanas suverēnas sociālistiskas Latvijas Padomju Republikas nostiprināšanai un pilnveidošanai.” (Aplausi.)