pirmdiena, maijs 26, 2008

Sinopes Diogēns - Vēstules

Kratētam
Mani sasniegušas runas, ka visu īpašumu tu esi atnesis uz Tautas sapulci un atdevis dzimtenei un, stāvot tautas vidū, paziņojis, „Kratēts, Kratēta vergs, Kratētu palaiž brīvībā”. Tad visi pilsoņi ir pauduši savu prieku par tavu dāvinājumu un par mani, tavu skolotāju, kurš ir izaudzinājis tādu cilvēku, tāpat arī vēlējušies mani aicināt no Atēnām, bet tu, zinādams manu viedokli, tam pretojies. Es slavēju tavu prātu un sajūsminos par tavu dāvinājumu, jo tu esi agrāk, nekā es to gaidīju, pārvarējis cilvēciskos aizspriedumus. Atgriezies drīzāk, jo tev stāv priekšā apgūt vēl daudz citu mācību, bet par daudz ilgi atrasties sabiedrībā, kurā nav tev līdzīgo, ir bīstami.


Vīrs atnākot mājas iedzen sievu gultā...

Hehe, tiko dzirdēju jauku uzvedības modeli:
Vīrs atnākot mājās iedzen sievu gultā,
lai varētu izslaucīt un izmazgāt istabu grīdu.
:)


sestdiena, maijs 24, 2008

Kā roboti nespēj mīlēt viens otru, tā viņi nespēj mīlēt Dievu.


Kā roboti nespēj mīlēt viens otru, tā viņi nespēj mīlēt Dievu. Dieva mīlestības iziršana ir sasniegusi tos pašus apjomus, ko cilvēkmīlestības iziršana. Šis fakts ir kliedzošā pretrunā ar ideju, ka šajā laikmetā mēs pārdzīvojam reliģijas atdzimšanu. Nekas nevar būt tālāk no patiesības kā šāds apgalvojums. Mēs esam liecinieki (lai gan pastāv izņēmumi) atpakaļvirzībai uz elkdievības koncepciju un Dieva mīlestības pārveidošanu tādās attiecībās, kas noderētu atsvešināta rakstura struktūrai. Atpakaļvirzība uz elkdievības koncepciju ir acīm redzama. Cilvēki ir satraukti, bez principiem, bez ticības, viņiem nav mērķa, vienīgi tas, ka jāiet uz priekšu; tātad viņi vel aizvien turpina būt bērni cerībā, ka tēvs vai māte nāks palīgā, kad palīdzība būs nepieciešama.

Tiesa, reliģiskajās kultūrās, piemēram, viduslaikos, vidusmēra cilvēks arī uzlūkoja Dievu kā gādīgs tēvs vai māte. Tomēr vienlaikus viņš uztvēra Dievu arī nopietnāk, tajā nozīmē, ka viņa dzīves augstākais mērķis bija dzīvot saskaņā ar Dieva principiem, padarīt "pestīšanu" par augstāko uzdevumu, kuram pakārtota visa pārējā darbošanās. Šodien nekas tamlīdzīgs nepastāv. Ikdienas dzīve ir strikti nodalīta no jebkādām reliģiskajām vērtībām. Tā tiek veltīta centieniem pēc materiālajām ērtībām un veiksmes personību tirgū. Mūsu laicīgās pūles celtas uz vienaldzības un egoisma principiem (pēdējo bieži vien marķē kā "individuālismu" vai "individuālo iniciatīvu"). Patiesi reliģiozu kultūru cilvēku var salīdzināt ar astoņgadīgu bērnu, kuram vajadzīgs tēvs, kas palīdz, bet kas jau sāk piemērot tēva mācības un principus savā dzīvē. Laicīgais cilvēks ir kā trīsgadīgs bērns, kas raud un sauc tēvu, tiklīdz tas viņam vajadzīgs, bet citādi spēlējas pats savā nodabā.

Šajā aspektā, būdami infantilā atkarībā no antropomorfiskā Dieva tēla, nepārveidodami dzīvi saskaņā ar Dieva principiem, mēs esam tuvāk elkdievības ciltij nekā viduslaiku reliģijas kultūrai. Citā aspektā mūsu reliģijā parādās jaunas pazīmes, kas ir raksturīgas vienīgi modernajai Rietumu kapitālistiskajai sabiedrībai. Es atsaukšos uz saviem apgalvojumiem šīs grāmatas iepriekšējā nodaļā. Mūsdienu cilvēks ir pārvērtis sevi precē; viņš uzskata savu dzīves enerģiju par ieguldījumu, ar kura palīdzību iespējams gūt vislielākos labumus atkarībā no sabiedriskā stāvokļa un situācijas personību tirgū. Viņš ir atsvešinājies no sevis, no saviem līdzcilvēkiem un no dabas. Viņa galvenais mērķis ir savu prasmju, zināšanu un sevis paša, savas "personības paketes" izdevīga apmaiņa pret citām, tikpat mērķtiecīgām "paketēm" godīgās un izdevīgās derībās. Dzīvei nav cita mērķa ka vien kustība, nav cita principa ka vien godīgs tirgus, nav cita prieka kā vien patērēšana.

Ko varētu nozīmēt Dieva jēdziens šādos apstākļos? Tā sākotnējā reliģiskā nozīme ir pārveidota tādā nozīmē, kas būtu piemērota atsvešinātajai veiksmes kultūrai. Nesenajā reliģijas atdzimšanas procesā ticība Dievam ir pārvērsta psiholoģijas līdzeklī, kas palīdz labāk piemēroties konkurences cīņai.

Reliģija biedrojas ar autogēno treniņu un psihoterapiju, lai palīdzētu cilvēkam viņa lietišķajos darījumos. Divdesmitajos gados vēl neviens nepiesauca Dievu ar nolūku "pilnveidot savu personību". 1936. gadā izdotais Deila Kārnegija bestsellers "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" palika strikti laicīgā līmenī. To pašu funkciju, kuru Kārnegija grāmata pildīja toreiz, šodien veic mūsu laika izcilākais bestsellers "Pozitīvās domāšanas spēks", kuru sarakstījis garīdznieks N. V. Pīls. Šajā grāmatā pat netiek diskutēts, vai mūsu valdošā interese par veiksmi ir saskaņā ar monoteistiskās reliģijas garu. Tieši otrādi, šis augstākais mērķis nekad netiek apšaubīts, bet ticību Dievam un lūgšanas iesaka kā līdzekli, lai stiprinātu cilvēka spējas būt veiksmīgam. Tāpat kā mūsdienu psihiatri iesaka gādāt par strādājošo laimi, lai viņi būtu patīkamāki saskarē ar klientiem, tā daži mācītāji rekomendē Dieva mīlestību veiksmes vairošanai. Sakāmvārds "Lai Dievs stāv tev klāt" nozīmē vēlējumu, lai Dievs stāv klāt biznesa lietās, nevis lai cilvēks savienotos ar viņu mīlestībā, taisnības un patiesības meklējumos. Kā brāļu mīlestība tika aizstāta ar bezpersonisku godīgumu, tā Dievs tika pārvērsts par attālinātu Visuma Asociācijas Ģenerāldirektoru; jūs zināt, ka viņš tur ir, viņš ir diriģents (lai gan iespējams, ka orķestris spēlētu arī bez viņa), jūs viņu nekad neredzat, bet atzīstat viņa virsvadību, kamēr pats "spēlējat savu vijoli".

Erihs Fromms "Mīlestības māksla"

http://labsa.freehostia.com/gram_plaukts/katalogs.php?f=6&p=1

Cik jauki atrast ...

Ļoti jauka sajūta, atrast pašam savu emuāru tīklā, par kuru esi jau aizmirsis. :) Īstenībā varbūt laiks atjaunot?? Un pat izmantot lietderīgi? Piemēram doma varētu būt ievietot rss lasītāju par Labsas lab ziņām no šejienes? :)